Bēdīgs

Dēļ greizsirdības man beidzas cīgas Es māku sevi sagruzīt tik meistarīgi Dēļ “varbūt, “vai” man pazūd laiks Turu balto karogu kā zobenu tur samurais Dēļ prokrastinācijas ir problēmas ne mācības Vai būšu populārs kā āksts, vai populārs kā Mārlijs Dēļ nedrošības man ir nervozs rīts Staigāju ar akmeni uz sirds it kā ir mezolīts Kad ir tie svari samesti, to ir smagi panest Vienmēr sev atgādinu – pieskati savas smadzenes Jo tās dod citātu orkānus ciniskā formā Es reizēm gribu domāt labāk ar jebkuru citu orgānu Ar pimpi, kad pisties laiks, ar sirdi viss liksies nice Jebkurā gadījumā viss būs visiem skaidrs Šaubas permenentās, ir kā gera vēnā Bet dienas beigās es cenšos visu to neņemt vērā Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Tā nav depresija, tas nav nekas rēcīgs Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Melanholija un cīgas, jau no pašas bērnības Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Bēdīgas dziesmas un vīns – tās ir manas vērtības Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Melanholija un cīgas, jau no pašas bērnības Es uzrakstīju šo, kad centos kļūt par īstu vīru Domājot, spriežot, kā sadzīvot un būt ar īstenību Kaut kur starp pohuj un to, ka uzmanību mīlu Ka es esmu gudrs, bet var arī uzskatīt par ībli Ja es pacenstos, es būtu kruts projekts Bet zini, es mīlu sevi tā kā Kurts Kobeins Mēģinot sarakstīt tādu stafu, kam būs noiets Lai tad slēptos no faniem, ja par to jūsmosiet Varu teikt, ka nav manī pusaudzis, ka tas tīnis beigts Bet par kaut ko uztraukties, tas ir dzīves veids Stāvēju uz vietas kā totēms – acis daudz blisināju Bet izdomātām problēmam nav risinājuma Tās tikai noder, kad Tu komponē kādu hitu Laiks uzņemties atbildību, nevis projecēt uz kādu citu Sevis žēlošana diezgan seduktīva kuce Jo tas ir egoisms tik uz negatīvo pusi Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Tā nav depresija, tas nav nekas rēcīgs Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Melanholija un cīgas jau no pašas bērnības Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Bēdīgas dziesmas un vīns – tās ir manas vērtības Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs Melanholija un cīgas jau no pašas bērnības